No dažāda veida elektromotoriem visplašāk tiek izmantots maiņstrāvas asinhronais motors (pazīstams arī kā asinhronais motors). Tas ir ērti lietojams, uzticams darbībā, lēts un izturīgs, taču tā jaudas koeficients ir salīdzinoši zems, un ātruma regulēšana ir grūtāka.
Sinhronie motori (sk. Sinhronie motori) parasti tiek izmantoti lielas -jaudas, zema{1}}apgriezienu jaudas lietojumiem. Sinhronajiem motoriem ir ne tikai augsts jaudas koeficients, bet arī to ātrums nav atkarīgs no slodzes lieluma, ko nosaka tikai tīkla frekvence. Tie darbojas stabilāk. Līdzstrāvas motorus bieži izmanto lietojumos, kuros nepieciešams plašs ātruma regulēšanas diapazons. Tomēr tiem ir komutators, sarežģīta struktūra, tie ir dārgi, grūti kopjami un nav piemēroti skarbai videi.
Kopš 1970. gadiem, attīstoties jaudas elektronikas tehnoloģijai, maiņstrāvas motora ātruma regulēšanas tehnoloģija ir pakāpeniski nobriedusi, un aprīkojuma cenas ir samazinājušās, kā rezultātā tās ir plaši izplatītas.
Maksimālo izejas mehānisko jaudu, ko elektromotors var izturēt noteiktā darbības režīmā (nepārtraukta darbība, īslaicīga darbība,{0}}īsa laika darbība, periodiska periodiska darbība), neizraisot pārkaršanu, sauc par tā nominālo jaudu. Lietošanas laikā rūpīgi jāievēro specifikācijas uz datu plāksnītes. Darbinot elektromotoru, ir svarīgi nodrošināt, lai slodzes raksturlielumi būtu saskaņoti ar motora parametriem, lai izvairītos no pārkaršanas vai apstāšanās. Elektromotori var nodrošināt plašu jaudas diapazonu, sākot no milivatiem līdz pat desmitiem tūkstošu kilovatu.
Elektromotori ir ļoti ērti lietojami un vadāmi, un tiem ir tādas iespējas kā pašpalaišana{0}}, paātrinājums, bremzēšana, braukšana atpakaļgaitā un apstāšanās. Parasti elektromotora izejas jauda mainās atkarībā no tā ātruma, kad ātrums tiek regulēts.
